Atlases proces

Atlases proces

Tiesa, garšīgi smaržo? Tā ir Da HongPao, brīnišķī­ga tēja,» lepni saka Grigorijs Potjomkins, apskatot noliktavu, kas piekrauta ar lieliem linaudekla maisiem. Divi strād­nieki fasē produkciju paciņās. Šeit strādā ķīnieši, un arī pati noliktava atrodas Ķīnā - Sjamiņā Fudzjaņas provincē. Potjomkins tēju iepērk 30 plantācijās 12 Ķīnas provincēs no meistariem, kas līdz pat šai dienai tējas la­piņas novāc un apstrādā ar rokām. Viņa fir­mas RealChinaTea vidējais apgrozījums mēnesī ir desmit miljoni rubļu (aptuveni 153 330 eiro), un pusi ieņēmumu nodrošina vairumtirdzniecība.

Uzņēmējs atceras, kā viņš vienojās par pirmo piegādi, no rīta sēdās uz motocikla un vakarā, nomocījies un rūsganiem dubļiem klāts, bija nokļuvis kalnu ciematā. Pie kādas mājas stāvēja pusaudze meitene, un Potjomkins sāka runāt ar viņu putongh.ua ķīniešu valodas stan­darta variantā. Meitene pasauca vectēvu un Grigorija jautājumus iztulkoja viņam vietē­jā dialektā. Pēc dažām minūtēm viesis jau tika ieaicināts mājā, vectēvs atnesa klēpi ādu, izklā­ja tās uz grīdas, parādīja ar pirkstu un noteica: «Gulta.» Pēc tam no nokvēpušas piecu litru til­puma tējkannas ielēja stipru tēju ar uzsvaru sa­cīja: «Puer [Pu-erh]!» Potjomkins pārnakšņoja viņu mājā, bet no rīta turpināja ceļu, apmieri­nāts ar to, cik ātri atradis labu piegādātāju.

RealChinaTea dibinātājs ir dzimis Jekate- rinburgā. Kā kompānijas Manaraga pārstā­vis Padebešu zemi viņš regulāri apmeklēja jau iepriekšējā desmitgadē - veica pasūtījumus kalnu velosipēdu, slēpju, snovborda un alpī­nisma inventāra ražošanai. Ķīna atstāja uz Potjomkinu tik lielu iespaidu, ka viņam sagribējās šeit padzīvot, taču nebija ne konkrēta plāna, ne naudas. «Tēvs man toreiz teica: pastrādā pagai­dām pie manis,» stāsta Grigorijs. Aleksandram Potjomkinam piederēja cehs, kurā no metāla izgatavoja žogus un kāpnes. Potjomkins jaunākais ierosināja ražot arī istabu starpsienas. 2007. gadā šis bizness tika pārdots (summu uzņēmējs neatklāj) un nauda vienlīdzīgi sadalīta starp tēvu un dēlu.

Nodrošinājis sev starta kapitālu, Grigorijs nopirka biļeti uz Ķīnu. Pagāja daži mēneši, līdz viņš iedzīvojās Sjamiņā - pilsētā ar speciālās ekonomiskās zonas statusu. Potjomkins uzreiz sāka mācīties valodu. Lai šeit iekārtotos, tika iz­tērēti 5000 dolāru, ieskaitot mājokļa īri. 2008. gada beigās viņš atvēra reklāmas aģentūru Ķīnas kompānijām, kas gatavojās apgūt Krievi­jas tirgu. «Šī ideja cieta fiasko,» ar nožēlu saka Potjomkins. Sešu mēnešu ilgajā darbības laikā aģentūra tā arī nesāka pelnīt. Grigorijs nerunā par to, cik lielu caurumu tas atstāja viņa makā, bet no šīs idejas viņam nācās atteikties.

Pārcēlies uz Sjamiņu, Potjomkins sāka rak­stīt blogu par dzīvi Ķīnā. No pirmajiem ierak­stiem visvairāk atsauksmju saņēma stāsts par Ķīnas tēju. Tā Potjomkins pievērsās tējai. Kad materiālu sakrājās tik daudz, ka pietika pilnvēr­tīgam resursam, viņš visas publikācijas pārvietoja uz portālu Realchinatea.ru, kurā piedāvāja apmeklētājiem arī 15 Ķīnas tējas veidu. Vietnes izveidošanai un preces iepirkšanai interneta veikalam viņš iztērēja apmēram 1000 dolāru. Pirmie pircēji bija pastāvīgie Potjomkina bloga lasītāji. Iepriecināts par pasūtījumu skaita pie­augumu, uzņēmējs meklēja iespējas noorgani­zēt regulārus tējas iepirkumus.

Savā piezīmju grāmatiņā viņš sameklēja kādas ķīnietes tele­fona numuru, ar kuru bija iepazinies tējas tirgū. Misis Liņa vadīja nelielu tējas vairumtirdznie­cības un mazumtirdzniecības kompāniju. Kopā viņi izveidoja RealChinaTea sortimentu un iz­domāja sadarbības shēmu - līdz pat iepakoju­ma uzlīmju dizainam. «Viss darbojās kā Šveices pulkstenis līdz brī­dim, kad es viņas veikalā atradu mūsu sorti­menta tējas uzlīmju iesaiņojumu krievu valo­dā, bet ar cita krievu klienta logotipu,» noplāta rokas Potjomkins. Atbildot uz viņa pretenzijām, ķīniete uzsvēra, ka tējas tirgus ir brīvs tirgus un viņa varot strādāt, ar ko vien grib. Tolaik Real­ChinaTea savam dibinātājam ienesa apmēram 9200 eiro mēnesī.

Grigorijs nebija mierā ar ķīniešu noteiku­miem un anulēja kontraktu ar Liņu. Viņš sakra­vāja mugursomu, paņēma fotokameru, noīrēja motociklu un devās uz laukiem, lai pats vieno­tos ar tējas meistariem. 2011. gada laikā viņš iz­veidoja piegādātāju pulu. Uzņēmējs iegādājas no viņiem aptuveni 15% ražas. «No lieliem ra­žotājiem tēju var nopirkt lētāk, taču tā būs sajaukta, līdz ar to vidējas kvalitātes, bet mēs meklējam īstas pērles. Tur slēpjas mūsu darba jēga,» paskaidro Potjomkins.

Ķīnas ciematiņos par viņa ierašanos neviens vairs nebrīnās, sarežģījumus rada tikai ķīnie­šu valodas daudzie dialekti. Bet parasti katrā ciemā atrodas kāds bērns, kurš ar prieku uzņe­mas tulka lomu vispārpieņemtajā ķīniešu valo­dā. Nekādu rakstisku vienošanos ar tējas klanu vadītājiem Grigori- jam nav - daudzi no viņiem nemāk rakstīt un lasīt. Bizness bur­tiskā nozīmē turas uz godavārda. Pagaidām neviens piegādātājs viņu nav piemānījis. Pāreja uz tiešajām piegādēm un fasē­šanu pašiem prasīja ievērojamus izde­vumus. Par speciā­la ledusskapja iegādi zaļās tējas uzglabā­šanai, iepakojuma un noliktavas iekārtām, datoriem birojam, kravas automobili tējas piegādei no plantācijām, kā arī braucieniem piegādātāju meklējumos tika iztē­rēti 80 000 dolāru.

Taču izdevumi, kā apgalvo Potjomkins, atmaksājās gada laikā. Darbiniekus, kas pieņem un nosūta pasūtījumus un nodroši­na noliktavas darbu, Grigorijs atrada sava bloga lasītāju vidū, bet daži cilvēki, aizrāvušies ar Ķīnu, pārcēlās uz Sjamiņu no Krievijas. Dienā viņi apstrādā vidēji 10-15 mazumtirdzniecības pieteikumu un divus trīs vairumtirdzniecības pasūtījumus. Pasūtījumu ģeogrāfija - no Vladivostokas līdz Londonai. RealChinaTea piedāvā vairāk nekā 80 nosau­kumu tējas, no kurām puse ir Puerh varietā­tes. No sava zīmola kompānijas dibinātājs apzi­nāti atteicās - uz paciņām tiek līmētas parastas uzlīmes ar šķirnes nosaukumu. Kā saka Pot­jomkins, sūtījums ar hieroglifiem, kura saturs savākts Ķīnā un pārvarējis vairākus tūkstošus kilometru, atstāj īpaši lielu iespaidu.

«Trīs darbības gados mēs noskaidrojām, ka Krievijas iedzīvotāji par labu tēju ir gatavi tērēt vismaz 2-3% no savas mēneša izpeļņas,» saka Darja Kaļiņina, Maskavas kluba - veikala Dvēselei, nevis tējai īpašniece. Arī viņa iepērk tēju no mazajiem fermeriem Ķīnas galvenajos tējas ražošanas rajonos. Kompānijām, kas foku­sējas nevis uz masu patēriņu, bet gan uz īstiem tējas cienītājiem, tāda shēma ir visizdevīgākā. Lielie piegādātāji, kam pieder plašas plantācijas un mehanizēti tējas apstrādes uzņēmumi, piedāvā zemas cenas, piemēram, par klasisko no diviem līdz trīs dolāriem par kilogramu, bet viņu tējas garša ir sliktāka. Pie mazajiem fermeriem tā pati tēja maksā deviņus dolārus kilogramā.

Mēbeļu ražotājs Semjons Steinbergs no Tjumeņas pirms vairāk nekā gada veica mazumtirdzniecības pasūtījumu RealChinaTea. «Es saņēmu paziņojumu par katru pasūtījuma izpildīšanas posmu,» viņš stāsta. «Sūtījums pie­nāca tieši noteiktajā laikā. Un mani pārsteidza tējas garša!» Steinbergs pārgāja uz nelieliem iepirkumiem vairumā - vidēji pa 50 kilogramiem ik pēc diviem mēnešiem. Tēju viņš pa­sniedz kā dāvanu mēbeļu pircējiem, kā arī pār­dod draugiem un paziņām. Nesen savā mēbeļu salonā viņš ierīkoja arī vitrīnu, lai pārdotu tēju.

Vairumtirdzniecībai Grigorijs Potjom­kins noīrēja noliktavu Jekaterinburgā. Galve­nie klienti ir tējas klubi un nelieli veikali. «Tie­šas piegādes vairumā no Ķīnas nav ekonomiski lietderīgas. Nelielu partiju loģistika izmaksā pārāk dārgi,» paskaidro biznesmenis. Almati tējas kluba īpašniece Olga Loginovska katru mēnesi no RealChinaTea pirka pa 10-15 kilogramiem tējas un tagad palielina pa­sūtījumu apjomu, jo gatavojas atvērt tējas vei­kalu. «Tēja ir diezgan dārga pat vairumpircējiem,» atzīst Loginovska. «Bet mani klienti ir labi sagatavoti un gudri cilvēki, kuriem tēja ir garīga prakse. Tāpēc man ir izdevīgi pirkt tēju RealChinaTea - tā ir garantija augstas kvalitā­tes produkcijai.»

2011. gadā, apbraukājis Padebešu zemes tējas plantācijas, Pot­jomkins sāka vēl vienu biznesu - tējas tūres. Tūrisma jomā viņa partneris ir Igors Seredkins, kas vairākus gadus organizēja ceļo­jumus uz Nepālu un Tibetu. Viņš piedāvāja RealChinaTea īpaš­niekam noorganizēt arī tējas tū­rismu. Šim projektam uzņēmēji iztērēja 15 000 dolāru. Pēc Potjomkina vārdiem, ieguldījumi sen jau ir atmaksājušies. Bet kas notiks ar tējas biz­nesu ekonomiskās krīzes situ­ācijā? Darja Kaļiņina prāto, ka elites klases tējas tirgus turp­mākā attīstība ir miglā tīta. Ju­aņas kurss palielinājies gandrīz divas reizes, piegādātāji ir gata­vi atvieglot nosacījumus un pie­šķirt atlaides, bet viņu iespējas nav bezgalīgas. Kaļiņina izņē­ma no sortimenta pašas dārgā­kās šķirnes, samazināja loģistikas izmaksas un plāno atvērt jaunus tirdzniecības punktus - selekcionētas tējas cienītāji neatteiksies no tās pat pēc cenas paaugstināšanas.

Grigorijs Potjomkins neslēpj, ka rubļa sabrukums RealChi­naTea izrādījās sāpīgs - nācās strauji paaugstināt mazumtirdz­niecības cenas. Taču īsti tējas cienītāji lielākoties ir materiā­li nodrošināti cilvēki. Pārdoša­nas apjoms, visticamāk, saruks, taču ne katastrofāli. Lai cik dīvaini arī būtu, bet decembra sākumā, kad Krievijas ekonomikā pieauga satraukums, viņš esot piedzīvo­jis «neticamu stabilitātes izjūtu». «Varbūt tā neturpināsies ilgi, to es nezinu,» prāto RealChinaTea dibinātājs, pārcilājot tējas lapi­ņas. «Bet pēc piecu gadu agresī­va darba beidzot esam sasnieguši to līmeni, kad mums nevajag fa­nātiski un ik dienas iedziļināties projekta attīstībā. Mēs esam iz­audzinājuši lojālu klientu armiju. Lai kas arī notiktu, mums vien­mēr būs darbs.»