Neprātīgais brauciens

Neprātīgais brauciens

Brāļi Heršendi ir izveidojuši kompāniju, par kādu jebkad dzirdēts, un tikuši pie miljardiem dolāru lielas bagātības. Taču šoreiz stāsts ir par to, kā šis bizness tapis par ilgtspējīgu ģimenes uzņēmumu.

Džekam Heršendam vēl joprojām nepatīk par to runāt, kaut gan ir pa­gājusi jau gandrīz ceturtdaļa gad­simta. Viņš un viņa brālis Pīts plā­noja doties pensijā, tāpēc apsvēra, kurš varētu pārņemt viņu izklaides parkus ar kristīgās ticības iezīmēm, kad viens iespējamais pēctecis pēk­šņi atkrita: Džeka dēls tika atlaists no darba - viena atrakciju parka vadītāja amata. Kādēļ? Brāļi Heršendamto nekad nevienam nav teikuši, pat ne cilvēkam, kurš šobrīd pārvalda uzņēmumu.

«Tas bija sāpīgi,» saka Džeks. Viņš gan nebija tas, kurš to izlēma, tomēr lēmumu par dēla atlaišanu a'tbalstī­ja. 81 gadu vecs, sirmiem matiem un maigu balsi, viņš pusdienu laikā ķeras pie cepta cāļa Sudraba Dolāra pilsētā (Silver Dollar City) - atrakciju parkā Brensonā (Misūri), kur tika likti pa­mati šai privātajai izklaides impēri­jai. Viņš ir laipns pat tad, kad vēlāk draud izbeigt jebkādu komunikāci­ju ar presi pēc neatlaidīgi uzdotiem jautājumiem par dēla atlaišanu. Balti klātā galda pretējā pusē sēž Pīts (79) - plikpauris, kura seju klāj divas die­nas neskūti bārdas rugāji. Lai arī pa­rasti runīgs, viņš izvēlas šajā sarunā neiesaistīties. Džeks turpina: «Pastāv risks, ja vadošajos posteņos ir ģime­nes locekļi.»

Tas ir gudrs ģimenes uzņēmums, kura darbības laikā tiek pieņemti tādi smagi lēmumi, īpašumtiesības (tās varētu ietvert arī laulātos, dēlus un meitas) tiek atdalītas no vadības un kur bieži nepieciešama palīdzība no malas. Taču lielākā daļa tā nedara vai negrib darīt. Uz katru Tomasu Vatso­nu jaunāko (viņš cīnījās ar savu tēvu, bet gala iznākumā izveidoja lielisko kompāniju IBM) ir kāds Freds Vangs, kurš mantoja tēva leģendāro dato­ru uzņēmumu Wang Laboratories un gandrīz to izputināja. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ tik daudzi ģimenes uzņēmumi nepārdzīvo otro paaudzi.

Taču tas neattiecas uz Heršendiem. Pagrieziena punkts bija krīze ģime­nē, un kopš šī incidenta apdomīgi tika sargāts uzņēmums, kuru viņi pirms vairāk nekā 50 gadiem izveidoja bur­tiski no nekā. Šobrīd uzņēmuma vēr­tība ir miljards dolāru - un tas viss pieder abiem brāļiem. Amerikā vislie­lākajā privāto atrakciju parku kompā­nijā Herschend Family Entertainment ietilpst 26 īpašumi desmit pavalstīs: izklaides parki (ieskaitot Dollywood, kas ir kopīpašums ar kantrimūzikas dziedātāju Dolliju Pārtoni), ūdens at­rakciju parki, akvāriji, safari, nomet­ņu vietas, atrakciju kuģis; jaunākā iz­klaide ir leģendārā basketbola šova komanda Harlem Globetrotters. No uzņēmuma 400 miljonu dolāru ienā­kumiem tīrā peļņa ir 150 miljoni.

Tik tālu viņi ir tikuši ar palīdzī­bu no ārpuses... ar milzīgu palīdzību. «Pastāvīgs ģimenes atbalsts mums ir ļoti svarīgs,» saka Džeks. «Bet ir ļoti daudz sakāms par izpilddirektoru, kura uzvārds nav Heršends.» Divus gadus pēc Džeka dēla atlaišanas brāļi nolīga pirmo izpilddirektoru. Šo­brīd ir jau trešais - Džoels Menbaijs, un viņš pārbaudi ir godam izturējis. Kopš 2003. gada, kad Džoels ienāca uzņēmumā, ieņēmumi ir pieauguši par 7% gadā - lēni un vienmērīgi.

Tāpat ir attīstījušies arī kompānijas izklaides parki.Heršendu īpašumos pārnem nostalģiskas izjūtas - viegluma sajūta galvā, smaguma sajūta vēderā kopā ar karuseļiem, karnevāla spēlēm un ar kalorijām bagātu ASV dienvidu štatu ēdienu. Tas viss tik ļoti iemieso Amerikas būtību - gluži kā beisbola spēle vasarā. «Dodiet viņiem bagātīgas porcijas, un viņi nāks vēl,» saka Pīts par ribiņām, nevainojami pagatavotu cūkgaļu, ceptu cāli, smalkmaizītēm un īrisa konfektēm. Brāļi ir ļoti reliģiozi – daudzos parkos ir lūgšanu istabas un pārdošanā T krekli ar uzrakstiem Jēzus Pestītājs  un Mans Glābējs staigā pa ūdens virsmu. Taču politkorekti viņi nav – dažādos izklaides parku festi­vālos var redzēt afrikāņu vīriešus ar kailām krūtīm, kuri izpilda cilšu dejas, vai pončo ietērptus ekvadoriešus, kas strinkšķina ģitāras.

Bet tas nenozīmē, ka viss ir tik vienkārši. Atrakciju parka Dollywood 20 miljonus dolāru vērtais Mežonī­gais ērglis (Wild Eagle) ir tā sauktais spārnu karuselis, kur vagoniņi karā­jas pāri trases malai, imitējot putna lidojumu. «Neapšaubāmi pirmais šāda veida karuselis Ziemeļamerikā,» pie­bilst Tims Boldvins, kurš raksta ikmē­neša izdevumam Amusement Today. Zilais tērauda vagoniņš lēni izbrauc no stacijas, un braucēji nekavējoties tiek izšūpoti no savām vietām virs... tukšuma, līdz pienāk laiks, kad tas veic pirmo kāpumu 21 stāva augstumā, un tad jūs varat redzēt vairāku jūdžu tālumā pāri pilsētai. Tad nāk baisais kritiens. Un tad - drošā piezemēša­nās. Piedzīvojums, kuram ir zināma līdzība ar stāstu par pašu kompāniju Herschend Entertainment.

 

NETIPISKAIS MILJARDU DO­LĀRU vērtais izklaides bizness 350 miljonus gadu atradās tapšanas procesā. Pagāja miljoniem gadu, līdz iekšzemes jūras pārklāja ar kaļķak­meni Ozarka plakankalni, un tūk­stošiem gadu, līdz izveidojās dziļas alas, ieskaitot Marvela alu – oriģinālo tūristu piesaistes objektu Brensonā. Neilgi pēc Otrā pasaules kara Hugo un Marija Heršendi apmeklēja šo alu, kas atrodas 154 metrus zem jūras līmena, un šī vieta uz viņiem atstāja lielu iespaidu. Hugo, Electrolux reģio­nālais vadītājs Evanstonā (Ilinoisa), saskatīja lielisku iespēju darbīgām dienām pēc aiziešanas pensijā un apsprieda 99 gadu ilgu nomas līgumu ar savu vecāko māsu, kurai piederēja šī vieta, kur tika piedāvātas apska tes tūres. «Ja šeit nebūtu alas,» saka Pīts, stāvot uz platformas, no kuras paveras skats uz galveno grotas telpu, «mēs, iespējams, iztiku būtu pelnījuši, Čikāgā pārdodot putekļsūcējus.»

Pēc Hugo nāvējošās sirdstriekas 1955. gadā. Džeku pirms termiņa at­brīvoja no flotes, lai viņš palīdzētu mātei vadības lietās. Viņš atveda līdzi arī savu sievu un mazuli. Lai palīdzē­tu tūristiem vieglāk tikt ārā no alas, viņš no Tautas bankas Brensonā aiz­ņēmās 18 000 dolāru, par ko izvei­doja alā jaunas ejas un ierīkoja trošu vagoniņu.

Neiztika arī bez starpgadījumiem. Kad Džeks sāka nolaist vagoniņu alā, trose izslīdēja un viņš iekrita alas dzī­lēs. Viņš satrieca trīs skriemeļus, sa­lauza kāju un tika pie 57 šuvēm galvā. Taču jau pēc dažām nedēļām viņš bija atpakaļ darbā, kaut gan joprojām pieklibo. Augšpusē darbus uzsāka vecajā Ozarka ciemā, kas bija izveidots vietā, kur agrāk atradās Marma­rosas kalnrūp­niecības apmet­ne.

Drīz vien tur parādījās smēde, veikalinš, saldē­juma tirgotava, leļļu veikals un neliela guļbūves ēka. 1960. gadā Her­šendi atvēra Sudraba Dolāra pilsētu, kur tika atskaņota kantrimūzika un no jauna izspēlēts Hetfīldu un Ma­koju ģimeņu naids, ieviešot pārmai­ņas sudraba dolāros (to vērtība tad bija nedaudz mazāka kā dolāra vērtī­ba sudrabā). Raktuves ik gadu apmek­lēja 80 000 interesentu, un pēc se­šiem gadiem šis skaitlis pieauga līdz 450 000. «Mēs kasījām galvu un tei­cām: skaidrs, mums ir jābūt atrakciju parku biznesā,» atceras Džeks. Nāka­mo divu desmitgažu laikā Brensona kļuva par kantrimūzikas tūristu meku, savukārt Sudraba Dolāra pilsētiņa piedāvāja vietējo izklaidi. Pīts, kurš 1961. gadā       pārcēlās atpakaļ uz Brensonu, ieviesa gadatir­gu.

Viņš ielūdza skatuves mākslinie­kus no populārās komēdijas Car 54, Where Are You?, lai 1963. gadā pārval­dītu atvēršanas dienas apmeklētāju pūļus, un sarīkoja amatniecības gada­tirgu rudenī, kas parasti ir kluss laiks. 1967. gadā šajā vietā uzņemtas piecas filmas The Beverly Hillbillies epizodes nostiprināja Sudraba Dolāra pilsētas popularitāti, un nākamajā gadā ap­meklētāju skaits palielinājās par 16%, sasniedzot 900 000.

Brāļi veiksmīgi sastrādājās - daļē­ji tādēļ, ka viņiem bija sadalītas lomas. Pīts, kura saistība ar televīziju nodrošināja popularitāti, nodarbojās ar mārketingu, savukārt Džeks, izbijis disciplinēts jūrnieks, bija izpilddirektors. Tā kā pagājušā gadsimta 70. gadu vidū bija vienmērīga apmeklē­tāju plūsma, brāļi centās attīstīt kom­pāniju, iegādājoties jaunus īpašumus. Viņi atrada parku Pidžinfordžā (Te­nesī), kurš bija lēts - par diviem mil­joniem dolāru bet nolaists. Pārdē­vējot to par Sudraba Dolāra pilsētu, brāļi izmantoja savus pārbaudītos paņēmienus, lai nākamo desmit gadu laikā pakāpeniski palielinātu apmek­lētāju skaitu gandrīz četrkārt.

Tad vēl mārketinga brīnums - 1985. gadā viņi daļu piedāvāja Dollijai Pārtonei, kura joprojām bija valsts reitingu augšga­lā un meklēja iespējas paplašināt savu zīmolu. «Viņi ir lielis­ki kristieši un labākie atrakciju parku vadī­tāji visā nozarē,» par Heršendiem saka Pār­tone. Pozitīvs pierādī­jums - apmeklējums parkā, pārdēvējot to par Dolivudu, neilgā laikā pieauga dubultī­gi. «Tā bija labākā lieta, ko mēs esam izdarīju­ši,» piebilst Džeks. Līdz deviņdesmi­to gadu sākumam brāļi bija pievienojuši at­rakciju kuģi netālajā Teiblroka ezerā, kā arī piecus ūdenspar­kus Misūri, Teksasas un Oklahomas pavalstīs. Viņi bija ga­tavi saviem pūliņiem pielikt punktu, taču Džeka dēla atlaišana sarežģīja lietas. «Tas bija trauksmes zvans,» saka Džeks.

Loģisks solis būtu bijis visu pārdot, sadalīt naudu un izbeigt biznesu. Bet Heršendi izvēlējās citu ceļu - viņi kompāniju paturēja ģime­nes īpašumā, taču piesaistīja profesio­nālus vadītājus. Neviens no brāļiem vairs nav uzņēmuma valdē. Būtī bā balso tikai viens ģimenes locek­lis. Šobrīd tas ir Pīta dēls Kriss, kurš ir atrakcijas Ride the Ducks īpašnieks un vadītājs.